Manā restoratora mūžā bijis daudz iestādījumu, kuros pārstāvētas dažādas nacionālās virtuves – itāļu, meksikāņu, Āzijas zemju ēdieni... Taču mans sapnis vienmēr bijis atvērt gruzīnu restorānu. Mana bērnība aizritēja Tbilisi, un mīlestību pret šo pilsētu es nesu sirdī visu savu dzīvi.

Atceros ģimenes pusdienas, ko mūsu mājās Jakova Nikoladzes ielā rīkoja mana vecmāmiņa. Atceros Filharmonijas apkaimes pagalmos paslēpušos tirgu, kur vectētiņš man ierādīja, kā izvēlēties svaigu suluguni un labu maconi. Atceros leģendāro Sulakvelidzes pavārgrāmatu, pēc kuras receptēm mūsu mājās gatavoja vispirms mamma, bet vēlāk jau mana dzīvesbiedre.

Atceros sievietes, kuras mielastu laikā nepagurušas skraidīja no virtuves pie galda un atkal atpakaļ. Viņu vieglās kājas un stiprās, taču maigās rokas vēl šobaltdien ir tradīciju turpināšanās pamats un simbols.

Visi mani līdzšinējie novērojumi liecina par radniecību, kas vieno itāļu un gruzīnu galda kultūru ‒ no izejvielām līdz temperamentam, ar kādu tiek pagatavotsēdiens. Atšķirība ir tikai garšvielās. Itāļu restorānu es Rīgā jau esmu atvēris; tagad laiks piepildīt savu seno sapni un turēt sievai doto solījumu. Esmu laimīgs par iespēju iepazīstināt arī jūs ar savu Gruziju!

Rubens Panasjans, restorāni “Locale” un “Alaverdi”